Digitālais paradokss: Kāpēc mēs, nozares profesionāļi, jūtamies vainīgi, ja neveidojam saturu? Vai klusums apdraud personīgā zīmola izaugsmi?

Laipni lūgts laikmetā, kurā aktīva klātbūtne sociālajos tīklos tiek celta teju uz pjedestāla kā galvenais panākumu priekšnoteikums. Mūs ik uz soļa sagaida nemainīgs lozungs: “Ja neesi redzams - tu neesi.” Starp citu, šī frāze gadiem ilgi ir turējusi profesionāļus modrus, kļūstot par sava veida dogmu, ko atkārto tik bieži, ka tā jau sāk šķist neapstrīdama patiesība. Un tagad? AI ir pievienojis nākamo līmeni! Satura radīšana kļuvusi ātrāka nekā jebkad - automātiski ieraksti, dizaini, pat mēnešu plāni. Nav ideju? Ver vaļā ChatGPT. Pasaule kliedz: “Tev vairs nav attaisnojumu.” Un mēs gandrīz noticam: ja neesmu aktīvs sociālajos tīklos = neesmu gana labs profesionālis = atpalieku no citiem. Bet vai tiešām?

Šis priekšstats ir spēcīgs, tomēr maldinošs. Tas nemanāmi pārvēršas par iekšēju nemieru, īpaši tiem, kas nevēlas būt satura veidotāji, bet vienkārši darīt savu darbu - labi, kvalitatīvi, ar rezultātu. Tu skaties apkārt, viens demonstrē jaunu projektu, cits dalās ar atziņām, vēl kāds veido perfektu zīmolu, kas šķiet augam ar katru postu. Un, pat ja tev ir pilns kalendārs un apmierināti klienti, rodas sajūta, ka varbūt tu dari kaut ko nepareizi.

Tas ir paradokss, jo, no vienas puses, tu zini, ka reputāciju veido kvalitāte, darbs un attiecības. No otras - pastāvīgais troksnis liek šaubīties: vai ar to mūsdienās pietiek? Ironiski, bet šo nemieru nereti vēl vairāk uzkurina tie paši zīmolvedības un mārketinga eksperti, kuri gadiem ilgi stāstīja, ka zīmols ir par vērtību, pieredzi un uzticību, bet pēkšņi sāk dziedāt citu dziesmu: “Būsi aktīvs, būsi redzams = izveidosi veiksmīgu personīgo zīmolu.”

Protams, mūsdienās ir mainījušies spēles noteikumi, rīki kļuvuši ātrāki, vide - skaļāka. Taču vai tiešām tas nozīmē, ka esam gatavi aizmirst pašu būtiskāko? Zīmola pamats nav, cik bieži tu esi redzams, cik daudz stāsti par to, ko dari vai kā izskatās tavi sociālo tīklu profili. Zīmols nav ieraksts, video vai story. Tas ir tas, ko cilvēki saka par tevi, kad tevis nav klāt. Tā ir pieredze, ko tu sniedz, problēmas, ko atrisini, un sajūta, ko radi klientam. Sociālie tīkli var būt lielisks palīgs, bet tie nav tavu vērtību mēraukla un nekad nebūs veiksmīga zīmola mugurkauls. Vai es saku, ka nevajag būt sociālajos tīklos? Nē. Es saku, ka tev nav jājūtas slikti, ja tur neesi. Nav viena pareizā ceļa. Ir profesionāļi, kuri veido personīgo zīmolu ar redzamām, regulārām aktivitātēm. Ir tādi, kuri fokusējas uz darbu un ļauj rezultātiem runāt pašiem. Galvenais ir darīt to saskaņā ar sevi - savām vērtībām un mērķiem.

Patiesais jautājums nav par to, vai būt aktīvam sociālajos tīklos. Jautājums ir - vai tava aktivitāte ir apzināta, vai arī tu vienkārši seko ārējam spiedienam, jo “tā dara visi”? Tieši šeit sākas problēma. Brīdī, kad sociālie tīkli vairs nekalpo tev, bet sāk diktēt ritmu, tie no noderīga rīka pārvēršas par mentālu slogu. Kad profesionālā vērtība sāk šķist atkarīga no publicēšanas biežuma, parādās nemiers, vainas sajūta un izdegšanas riski.

Un rezultāts? Saturs kļūst tukšāks (un arī tu pats).  Ar katru ierakstu pieaug sajūta, ka dari tikai tāpēc, ka “vajag”, nevis tāpēc, ka tam ir jēga vai pievienotā vērtība. Tā mēs nonākam pie klasiskās kļūdas: pārāk lielas koncentrēšanās uz algoritmu, aizmirstot būtiskāko - cilvēkus. Gan auditoriju, gan sevi pašu.

Tev nav jājūtas vainīgam, ja neesi aktīvs sociālajos tīklos.

Klusums nepadara tevi mazāk profesionālu vai mazāk vērtīgu. Tava personīgā zīmola izaugsme nav atkarīga no tā, cik bieži tu publicē informāciju. Tā rodas no tā, kā tu strādā, kādu vērtību sniedz un kā par tevi runā citi - arī tad, kad pats klusē.

Starp citu, lai gan 74 % cilvēku meklē informāciju par zīmolu sociālajos tīklos, mutiskā rekomendācija (word of mouth) joprojām ir nepārspēta - tā balstās pieredzē, nevis tikai redzamībā. Tāpēc klusums nav trūkums. Tā var būt tava izvēle. Tava stratēģija. Tava priekšrocība.

Daži personīgie zīmoli aug sociālajos tīklos. Citi - klusumā, klientu pieredzē un mutiskajās rekomendācijās. Abiem ir sava vieta. Galvenais ir izvēlēties savu ceļu, nevis pakļauties spiedienam.